Kā Atlantijas piekrastes laikapstākļi maina maršrutu no Bostonas līdz Maiami?

Patiesais izaicinājums ir nevis vētras, bet gan migla: pavasarī un agrā vasarā piekrastes miglas joslas no Menas līdz Kapekodai liek man samazināt ātrumu un izvēlēties Route 1, nevis I-95, jo uz šosejas miglā braucēji nereti pieņem muļķīgus lēmumus. Savukārt Dienvidkarolīnas un Džordžijas karstums no jūnija līdz septembrim maina diennakts ritmu, es izbraucu no Bostonas pulksten piecos no rīta, dienas vidū atpūšos ēnainā kafejnīcā, bet tālāko posmu veicu pēc pieciem vakarā, kad asfalts vairs nekvēlo un pēcpusdienas pērkona lietusgāzes jau beigušās.

Faktiski, ziemas mēnešos ziemeļu posms no Bostonas līdz Norfolkai bieži kļūst neprognozējams, jo nor'easter vētras var piespiest mani nobīdīties uz iekšzemi pa I-95 koridoru, nevis turēties pie piekrastes šosejas, kur sālsūdens un ledus rada bīstamus apstākļus. Savukārt dienvidu daļā, sākot no Aprilisas līdz Maiami, vasaras un agrs rudens periods nozīmē, ka es rūpīgi sekoju līdzi tropisko vētru prognozēm, jo kategorijas maiņa pat 24 stundu laikā var piespiest mani izvēlēties alternatīvu maršrutu caur Orlando vai pat tālāk uz rietumiem, lai izvairītos no evakuācijas sastrēgumiem. Precīzāk sakot, galvenais faktors nav tikai temperatūra, bet gan vēja stiprums un mitrums, kas ietekmē gan degvielas patēriņu, gan naktsmītņu pieejamību, jo sliktos laikapstākļos piekrastes viesnīcas ātri tiek izpārdotas.

Katru vasaru es braucu šo posmu, un pats lielākais satelīts nav vētra, bet gan diennakts ritms: no Virdžīnijas uz dienvidiem vidusdienas saule sakarsē asfaltu tā, ka riepas zaudē saķeri, tāpēc es izbraucu no Bostonas ap pieciem no rīta un līdz diviem pēcpusdienā jau meklēju naktsmītni. Savukārt Atlantijas brīze pēcpusdienā rada pēkšņas lietusgāzes tieši uz piekrastes šosejas, kamēr iekšzemē pie I-95 paliek sauss, tāpēc pēc vakariņām es vienmēr pārslēdzos uz iekšējo koridoru, lai izvairītos no

Viens no negaidītākajiem faktoriem ir pret