Kādā veidā izvēlēties galamērķus otrajam ASV ceļojumam, ja pirmajā jau redzēta Ņujorka un Kalifornija?

Personīgi es koncentrētos uz reģionālo dažādību un dabu. Pēc Ņujorkas un Kalifornijas ir vērts izvēlēties kaut ko pilnīgi atšķirīgu - piemēram, dienvidu štatus, nacionālos parkus vai ASV dziļākos nostūrus. Ja vēlies pilsētu, Čikāga vai Ņūorleāna būtu lieliska izvēle, bet dabas mīļotājiem Jūtas un Arizonas kanjoni vai Jelloustonas nacionālais parks ir neatkārtojami.

Es iesaku pievērst uzmanību tam, ko neredz tipiskie tūristu maršruti - piemēram, ASV dienvidu dziļumiem, kur kultūra un daba savijas pavisam citādāk. Manā pieredzē, Luiziānas purvi un Misisipi delta piedāvā mistisku atmosfēru, kāda nav ne Ņujorkā, ne Kalifornijā, un tas ir lielisks veids, kā izjust autentisku Ameriku bez pūļiem.

Sadalītu ASV trīs reģionos un salīdzinātu tos pēc ceļošanas stila. Dienvidi ar Teksasu un Ņūorleānu piedāvā unikālu kultūru un ēdienu, bet Ziemeļrietumi (Vašingtona, Oregona) ir lieliski, ja gribi redzēt mazāk tūristu un elpu aizraujošus mežus. Trešā iespēja ir Vidusrietumi ar Čikāgu - lieliska pilsēta ar arhitektūru un ēdienu, bez Kalifornijas cenām. Manā skatījumā, ja pirmajā braucienā bija daudz pilsētas, otrajā jāizvēlas nacionālie parki, piemēram, Juta un Arizona - tas ir pilnīgi cits piedzīvojums.

Pārāk daudz laika pavadīju pirmajā ceļojumā, cenšoties apskaut visu uzreiz, tāpēc otrajā reizē izvēlējos tikai vienu reģionu - dienvidus. Sāku ar Ņūorleānu, kur nedēļu vienkārši dzīvoju Franču kvartālā, ēdu gumbo un klausījos džeza mūziku ielās. Tālāk devos uz Teksasu, bet nevis uz Hjūstonu, bet uz mazāku pilsētu Ostinu, kur satiku vietējos un sapratu, ka īstā Amerika ir nevis pieminekļos, bet cilvēkos un viņu ikdienā. Šī pieeja izglāba manu ceļojumu no tūristu slazdiem.

Pirmajā ceļojumā, protams, gribas redzēt tos lielākos akcentus. Otro reizi es skatītos uz tām lietām, kas tur ir palikušas aiz kadra. Manuprāt, ir vērts paņemt karti un paskatīties, kuri reģioni veido Amerikas mugurkaulu - piemēram, Apalaču kalni un Virdžīnija, kur daba ir mežonīga un mazāk pārveidota. Tur ir kaut kas īsts, ko Ņujorkas burzma nevar piedāvāt. Es izvēlētos vienu konkrētu štatu, piemēram, Montānu, un pavadītu tur laiku, dzīvojot kā vietējais, nevis skrienot no punkta uz punktu.

Pēc pirmā ASV apceļojuma man radās sajūta, ka esmu redzējusi tikai divas monētas puses - vienu blīvi urbāno un otru saules piesātinātu. Otrajā reizē es izvēlējos kaut ko pilnīgi pretēju - devos uz Ziemeļrietumiem, konkrēti uz Vašingtonas štatu un Oregonu. Tur daba ir tik mežonīga, ka liek justies kā filmā, bet bez Holivudas spīduma. Es apmetos Sietlā uz dažām dienām, bet ātri sapratu, ka īstā maģija slēpjas ārpus pilsētas - Olimpiskajā pussalā ar lietus mežiem un tuksnešainām pludmalēm, kur sastapu vairāk lāču nekā cilvēku. Tas bija pretstats visam, ko pieredzēju Ņujorkā un Kalifornijā, un man tas ļāva ieraudzīt Ameriku kā vietu, kur cilvēki dzīvo lēnāk un ciešāk saskarē ar dabu.