Ar ko St Paul’s Cathedral pieredze atšķiras no Westminster Abbey apmeklējuma?

Manā pieredzē šīs ir pavisam atšķirīgas dvēseles valodas. Vestminsteras abatija ir kā dziļa, klusa elpa - tur jūti gadsimtu smagumu, kroņu un kapa akmeņu svaru, it kā katra akmens šķautne čukstētu par monarhiem un dzejniekiem. Savukārt Svētā Pāvila katedrāle ir augšupvērsts impulss - tā kupols tevi aicina kāpt, skatīties uz debesīm un Londonu no augšas, un tur ir vairāk gaismas un atvērtības, mazāk noslēpumu. Ja abatija ir vēstures grāmata, ko lasi ar pieskārienu, tad katedrāle ir skaņa, kas rezonē tavā krūtīs - tur pat klusums skan citādi.

Vispirms jau ieejas maksa abās ir atšķirīga, bet tas nav galvenais. Manuprāt, Sv. Pāvila katedrāle ir vairāk kā arhitektūras un fiziskas pieredzes objekts - tu kāp pa šaurajām kāpnēm līdz kupolam un saņem elpu aizraujošu skatu, bet iekšpuse ir gaišāka un plašāka. Vestminsteras abatija savukārt ir kā sastingušas vēstures grāmata - tur ir daudz kapakmeņu, piemiņas plāksnes un tāda drūzma no tūristiem, ka grūti atrast mirkli klusumam. Ja vēlies kustību un panorāmu, izvēlies katedrāli; ja vēlies iedziļināties monarhijas un kultūras hronikās, dodies uz abatiju.

Manā pirmajā vizītē Sv. Pāvila katedrālē es jutos kā arhitektūras improvizācijas teātrī - tur tu vari brīvi kustēties, kāpt pa slepenām kāpnēm un dzirdēt savu soļu atbalsi zem kupola, it kā telpa aicinātu uz dialogu. Vestminsteras abatija man šķita kā rūpīgi izplānota ekspozīcija ar stingrām robežām - katrs solis ir norādīts, un tu vairāk skaties uz stiklotiem kapa akmeņiem un vainagiem, nevis uz augšu. Sv. Pāvils ir par fizisku izaicinājumu un skatu no augšas, turpretī Abatija liek koncentrēties uz sīkām detaļām un vēsturisku svinīgumu - tā ir kā atšķirība starp kalnu pārgājienu un muzeja ekskursiju ar ausu aparātu.

Personīgi es jutu, ka Sv. Pāvila katedrāle ir vairāk par cilvēka sasniegumu un izturību - tās kupols ir kā arhitektūras triumfs pēc Lielā ugunsgrēka, un Whispering Gallery čuksti liek domāt par akustikas brīnumiem. Turpretim Vestminsteras abatija man likās kā nacionāla panteona apmeklējums - tu staigā starp karaļu kapiem un piemiņas plāksnēm, kas atgādina par valsts vēsturi, bet ir vairāk sakrāla un noslēgta, nevis vērsta uz debesīm kā Pāvila milzīgais kupols.

Viena no lielākajām atšķirībām man bija sajūta, ka Sv. Pāvila katedrālē tu esi aktīvs dalībnieks - kāpšana pa 528 pakāpieniem līdz Zelta galerijai ir fizisks izaicinājums, kas beidzas ar elpu aizraujošu panorāmu, un pats kupols mudina pacelt acis uz augšu. Turpretim Vestminsteras abatijā es jutos vairāk kā vērotāja, ejot garām Poets' Corner un karaļu kapenēm, kur gaisā ir sastingusi svētlaime un klusums, bet trūkst tās dinamiskās enerģijas, ko dod iekšējās kustības brīvība.

Pirmajā reizē Sv. Pāvila katedrālē mani pārsteidza tās atvērtība un iespēja kļūt par daļu no arhitektūras - kāpšana pa šaurajām kāpnēm līdz Zelta galerijai ir fizisks piedzīvojums, kas beidzas ar Londonas panorāmu. Westminster Abbey vairāk šķita kā klusa vēstures kaudze - tur gribējās čukstēt un cienīt katru kapakmeni, bet nebija tādas aktīvās mijiedarbības. Ja meklē adrenalīnu un skatus, izvēlies Pāvilu, ja vēlies mierīgu vēstures pieskārienu - abatiju.