Kā saplānot dienu Conwy pilsētā ar pili, pilsētas mūriem un ostas rajonu?

Pirmo stundu atvēlu pils iekšpusei, jo tās velvju labirintā un šaurajos kāpņu posmos gaisma krīt pavisam savādāk nekā no ārpuses, un sienās saskatāmas izkalto bultu atveres, kuras bildēs parasti paliek neredzamas. No pils tieši desmitos dodos uz mūriem, bet ne pa galveno ieeju, bet pa sānu kāpnēm aiz kroga, kur siena iet gar dārziņiem un paveras skats uz jumtu skursteņiem un mazajiem pagalmiem, ko citi garām skrien.

Pēcpusdienu velu ostai, bet ne jau kafejnīcām - krastmalas galā pie vecās muitas noliktavas vietējais pensionārs pārdod pašceptu maizi un mājās sālītas siļķes, un tur var ilgi vērot, kā ar roku velk laivas smilšu joslā. Tikai tad, kad saule sāk zelt, iegriežos kādā no mazajiem bāriem un pasūtu tēju, lai no loga pavērotu, kā ostas lukturīši iedegas pa vienam, lēnām, it kā negribot.

Sāc rītu ar kāpienu uz pils mūriem, kamēr vēl nav lielā tūristu plūsma, jo no augšas paveras lielisks skats uz visu pilsētu. Pēc tam lēnām pastaigājies pa pilsētas mūriem pilnā garumā, jo tas ir ātrākais veids, kā iepazīt Conwy labirintveida ieliņas bez lieka noguruma.

Pusdienās ej uz ostas rajonu, kur mazās kafejnīcās var baudīt svaigas jūras veltes, un pēc tam pavadi pēcpusdienu, vērojot laivas un vietējo dzīvi pie piestātnes. Noslēgumā atgriezies pie pils no ārpuses, jo vēlā pēcpusdienā gaisma tajā ir īpaši gleznaina un mazāk cilvēku ļauj baudīt mirkli mierā.

Piecos no rīta vēl nav gaišs, bet tas ir labākais laiks, lai no Conwy stacijas lēnām aizietu līdz ostai, kamēr visi vēl guļ. Pa ceļam iegriežos pie mola, kur vietējie makšķernieki jau tirgo no rīta izvilkto lomu - tur nopērkami svaigākie krabji, ko pašam uzcept vakarā. Ostas rajons mostas lēnām, un tā ir vienīgā vieta, kur just pilsētas elpu bez tūristu pūļa.

Ap deviņiem, kad lielie autobusi vēl tikai tuvojas, es dodos uz pils mūriem, bet nevis pa galveno ieeju, bet gan gar upes pusi, kur siena satiekas ar ūdeni - tur ir šaura taciņa, par kuru retais zina. Pēcpusdienā, kad pils iekšpagalms kļūst pārpildīts, es sēžu uz mūra rietumu posma ar grāmatu un skatos, kā paisums maina upes tecēšanu. Noslēgumā iegriežos mazajā alus darītavā netālu no vārtiem, kur viņi vēl brūvē pēc senām receptēm, un tas ir daudz vērtīgāk nekā stāvēt rindā pēc standarta suvenīriem.

Plānojot dienu, es sāktu ar ostas rajonu, bet nevis no rīta, bet tieši pirms saulrieta, kad gaisma uz ūdens un laivām rada vislabāko noskaņu fotogrāfijām. Pēc pusdienām dodos uz pilsētas mūriem, bet tikai ziemeļu posmu, jo tur no augšas var redzēt gan jūru, gan pils torņus vienā kadrā, un tas aizņem tikai pusstundu bez nogurdinošā pilnā loka. Pili atstāju uz pēdējo stundu pirms slēgšanas, kad iekšpagalmos vairs nav cilvēku, un var mierīgi izstaigāt lielo zāli, iztēlojoties senās dzīres, jo pēcpusdienas gaisma caur šaurajiem logiem uz sienām zīmē garas ēnu strīpas.

Tūristu brošūras sola iespaidīgu pili, bet realitāte ir tāda: pilī ir sastrēgums, un iekšpuse izskatās līdzīgi kā desmit cit